|
Un atkal pasaule ir apmaldījusies.
Šodien es atkal esmu tas bērns. Bērns, kuram atņemti viņa iemīļotie saldumi.
Pieaugušā acīm - miers, drošība, pārliecība... par sevi, savējiem, savu pasauli.
Tas, kas licies pats par sevi saprotams un bezmaz mūžīgs, nu ir izplēnējis sprādzienu dūmos un ložu dunā.
Bērnība ir beigusies. Arī tā - iedomātā.
Bet es vēl ticu.
Mazliet ticu.
Ticu, ka pastāv vēl kaut kas mūžīgāks.
Mūžīgāks par mums ikvienu, kas var zust šodien, rīt vai nākamnedēļ.
Tikai bērna sirds to vēl negrib pieņemt.
Tā grib pamosties no rīta un redzēt visu, kā ierasts. Pasauli bez draudiem un ciešanām, sāpēm un izmisuma. Rīta tēju ar tikko ceptu cepumu uz apakštasītes. Svaigi pļautu zāli un miljons ziepju burbuļu pār pagalmu.
Neraudi, mazais.
Tagad pasaule ir cita. Vakardiena ir beigusies. Sapņi ir miruši.
Ja tev paveiksies, tu būsi viens no tiem, kas redzēs ceļamies jaunu pasauli. Bez draudiem, ciešanām, sāpēm un izmisuma. Gaismā un starp eņģeļiem.
Varbūt tiksi pieminēts kādā filmā vai grāmatā par šo skarbo rudens nakti. Varbūt nē. Patiesībā... nevienai varai klusie upuri nekad nav tā īsti rūpējuši.
Bet varbūt tu būsi viens no mums, kas lēni un pa akmenim atjauno to pasauli, kuras vairs nekad nebūs. Pasauli, ko gaisma uzceļ un tumsa nojauc.
Dienu no dienas.
Es zinu - tu nenogalināsi.
Nekad.
Mūsu vienīgie ieroči būs tie, kas nevairo sāpes.
Tiem ir vārds -
Ticība. Cerība. Un Mīlestība.
Šodien es atkal esmu tas bērns. Bērns, kuram atņemti viņa iemīļotie saldumi.
Pieaugušā acīm - miers, drošība, pārliecība... par sevi, savējiem, savu pasauli.
Tas, kas licies pats par sevi saprotams un bezmaz mūžīgs, nu ir izplēnējis sprādzienu dūmos un ložu dunā.
Bērnība ir beigusies. Arī tā - iedomātā.
Bet es vēl ticu.
Mazliet ticu.
Ticu, ka pastāv vēl kaut kas mūžīgāks.
Mūžīgāks par mums ikvienu, kas var zust šodien, rīt vai nākamnedēļ.
Tikai bērna sirds to vēl negrib pieņemt.
Tā grib pamosties no rīta un redzēt visu, kā ierasts. Pasauli bez draudiem un ciešanām, sāpēm un izmisuma. Rīta tēju ar tikko ceptu cepumu uz apakštasītes. Svaigi pļautu zāli un miljons ziepju burbuļu pār pagalmu.
Neraudi, mazais.
Tagad pasaule ir cita. Vakardiena ir beigusies. Sapņi ir miruši.
Ja tev paveiksies, tu būsi viens no tiem, kas redzēs ceļamies jaunu pasauli. Bez draudiem, ciešanām, sāpēm un izmisuma. Gaismā un starp eņģeļiem.
Varbūt tiksi pieminēts kādā filmā vai grāmatā par šo skarbo rudens nakti. Varbūt nē. Patiesībā... nevienai varai klusie upuri nekad nav tā īsti rūpējuši.
Bet varbūt tu būsi viens no mums, kas lēni un pa akmenim atjauno to pasauli, kuras vairs nekad nebūs. Pasauli, ko gaisma uzceļ un tumsa nojauc.
Dienu no dienas.
Es zinu - tu nenogalināsi.
Nekad.
Mūsu vienīgie ieroči būs tie, kas nevairo sāpes.
Tiem ir vārds -
Ticība. Cerība. Un Mīlestība.