Šīs dienas. Dienas, kad runā zvani. Vai klusums. Runā tik skaudri, ka viss pārējais pazūd un izgaist. Tā nevajadzēja notikt. Bet kādam reiz bija vienalga. Un vēl kādam. Un arī tam. Un vēl tam arī. Un tagad ir tā, ka sāp. Sāp visiem. (Kādam, protams, nē.) Neiedziļināšos detaļās - kāda tam vairs nozīme. Bet - arī es raudu. Pārāk nežēlīgs ir šis rudens. Kā es gribētu beidzot, BEIDZOT iemācīties piedot un atlaist. Aizmirst. Ar mieru. Ar smaidu. Bet nesanāk. Maxima. 21.11.2013.
0 Comments
Leave a Reply. |
Jā, tieši tā, kā Calogero dziesmā - no šejienes es jums rakstu.
Paldies, ka apciemoji! Ja esi te pabijis jau agrāk, tad zini, ka šis saits ir piedzīvojis gan labus, gan ne tik labus laikus (piemēram, 2010./2011. gadu mijā serverplatformas problēmu dēļ saits zaudēja vairākas lapas, ieskaitot ilgi un rūpīgi rakstīto blogu...), iespējams, tieši grūtību dēļ pašreizējais saita variants ir tāds, kādu Tu to redzi. Ērts un nepārblīvēts ar informāciju - to atstāju pagātnei un šī saita priekštecim uz Yolas serveriem (starp citu, ja gribi sev izveidot saitu par velti, rekomendēju tieši Yolu!) Te vari palūkot, kas no tā palicis. Katrā ziņā šajā saitā Tu vari pavadīt kādu laiciņu kopā ar lietām, kas man patīk un ir tuvas. Ir pāris vaļasprieki, kas te nav iekļauti, bet, ja Tev ir vēlēšanās iepazīties arī ar tiem, aicinu apciemot manu Haiku blogu. Par autori:
Puķubērns pēc dabas un aicinājuma.
Arhīvs
January 2016
Tēmas
All
|