Ja paritināsiet lapu uz leju, pamanīsiet, ka man te pleijera lietas saaktualizējušās. Varbūt atradīsiet arī pašu pleijeri un to iemēģināsiet... Katrā ziņā vismaz pagaidām tas darbojas.
Par atbalstu jūtos pateicīga saitam Digital Inspiration.
0 Comments
Mjā, ja esi no tiem, kas labprāt izmanto dažādas par brīvu pieejamas lietas, ieskaitot mājas lapu publicēšanu un failu glabāšanu, vienmēr jārēķinās ar iespēju, ka vari palikt ēnas pusē, salīdzinot ar maksājošajiem klientiem. Ne tikai servisa ziņā. Gadās, ka par šo to tevi tā vienkārši aizmirsīs painformēt, vai izdarīs to tā, ka tev neradīsies sajēga, ka tas attiecas uz tevi.
Šodien kopš pusdienlaika mans smalkais pleijeris, ko nodrošina kompānija OpenDrive, vairs nefunkcionē, kur nu, nav pat saredzams. Jā, es protu lasīt. Un zinu, ko nozīmē Bandwidth 1 GB/day. Un saprotu, ka ar katru lapas viesi, kurš noklausās dziesmu, šī dienas norma sarūk, līdz vienā brīdī ir izsmelta. Bet nākamajiem lapas viesiem, kuri izlasa virsrakstu un arī grib klausīties, nav pat nojausmas par notikušo faktu - viņi vienkārši vairs neredz pleijera lodziņu... Nekāda paziņojuma, ne brīdinājuma... Nu labi. Ir dienas, kad šeit iegriežas labi ja desmit cilvēki. Un gadās, ka dažās stundās saskrien septiņdesmit (kā šorīt). Pirmajā gadījumā problēmu nebūs nevienam, otrajā - uz manu e-pastu nāks kaudzēm vēstuļu par nefunkcionējošu saitu... Kā darīt? Izskatās, būs jāmeklē cits manu muzikālo failu glabātājs, tāds, kurš momentā, kad tas bandwidth limits ir izbeidzies, pieklājīgi pasaka: sorry mīļais melomān, pienāc, lūdzu, rīt! Līdz tam šī frāze laikam būs jāraksta pašai.. eh... ... Un dara to, kas tam jādara. Iesākumam atrādu jums vienu miksu, ko pirms laiciņa saveidoju Audacity programmā no dziesmām, kas skan filmā Grease 2. Un tā - ♫♫ Grease 2 Mix :) ♫♫ P.S. Ja pleijeri šeit neredzi - tas nozīmē, ka šeit pabijuši un dziesmu klausījušies jau tik daudz cilvēku, ka failu apmaiņas dienas limits ir izsmelts (jā, kam tik nav normas un limiti...). Sorry. Tiem, kas neglābjami samīlējušies šajā filmā un jautā, vai tad nevarēju te ielikt kādu bildi iz filmas, atbildu - šis ieraksts ir par manu neizmērojamo talantu miksēt dziesmas un rakstīt kodus html mēlē (khm khm), nevis Grease 2.
Nu labi, labi..., te būs bilde arī! Kādu laiku atpakaļ jau stāstīju par pastkartīšu apmaiņas projektu, sauktu par Postcrossing. Šodien beidzot (!) saskāros ar problēmu, ka nevaru atrast neko sūtīšanai piemērotu. Adresāts savās vēlmēs norādīja, ka vēlas saņemt NEGLĪTU vai NEJAUKU kartīti, pie tam ar paskaidrojumu, kāpēc man tā nepatīk. Forši, ne? Varētu padomāt, ka mūsdienu ekonomiskajos apstākļos kāds atļausies tirgot jebko, ko var raksturot ar apzīmējumiem neglīts vai nejauks... Cita lieta, ka stendi dažkārt (ne šobrīd, kā par nelaimi) vai lūst no bezgaumīgiem ražojumiem, bet ej sazini - varbūt saņēmējam ja ne ar gaumi, tad humora izjūtu viss kārtībā... Pa ceļam uz mājām, ne uz ko necerot, - jo visu apkārtējo grāmatnīcu atklātņu stendu piedāvājumu no galvas zinu, - iegriezos Jumavas grāmatnīcā un pie kases pamanīju kaut ko, kas lika ieskatīties vērīgāk, un tad sapratu, ka laikam taču mana situācija nemaz tik bezcerīga nav. Jūgendstila arhitektūras sejas! Tās bieži vien man ir likušās biedējošas... Un tur nu tās stāvēja glītā kaudzītē, iemūžinātas uz atklātnēm! Atlika vien piemērīt savas sajūtas pie ģīmjiem un izvēlēties visekstrēmāko - arī pēc pārdevējas domām. Nu, kā jums patīk? Šis tēls priecē garāmgājēju acis no Audēju ielas 7. nama fasādes. Protams, nav tas ne nejauks, ne neglīts, tikai man, kā jau teicu, paskatoties uz to, gribas ātri aizcirst acis un pēc brīža palūrēt, vai nule redzētais kādā neticamā veidā nav pagaisis Vecrīgas dūmakā... Atklātne: #2 Rīgas Jūgends 2/6, Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība, www.reakcionars.lv, ©Dace Kalpiša Dzīvoja reiz puisis. Puisis, kurš spēlēja klarneti. Labi spēlēja. Jo - viņam bija sava Mūza. Meitene, kas dziedāja viņa orķestra pavadījumā. Un vēl viņam bija savs klubiņš. Mazs un mājīgs. Sirdspriekam. Viss bija jauki līdz brīdim, kad pēkšņi Mūza viņu atstāja. Ne jau tāpēc, ka viņai bija apnicis, vai viņa bija atradusi citu nodarbošanos. Nē. Vienkārši viņai bija laiks doties iedvesmot citus, bet mūsu varonis saskuma un iegrima ikdienas biznesa lietās. Nebija vairs ne klarnetes, ne kluba. Jo nebija prieka - tas bija aizgājis kopā ar Mūzu. Viņš nezināja, ka viņa ir ĪSTA mūza. Pavisam īsta - no debesīm. Atsūtīta, tā teikt, darba komandējumā. Maza atkāpe. Ko mēs zinām par mūzām? Nu jā. Deviņas Zeva meitas, kuru uzdevums ir iedvesmot cilvēkus lieliem darbiem. Katram mākslas žanram sava. Un nu atpakaļ pie stāsta. Bet jau tuvāk mūsdienām. Astoņdesmitie. Cits puisis. Mākslinieks. Atstājis sava darba devēja, kādas Ņujorkas ierakstu studijas bosa, kantori, kur gadiem ilgi izšķiedis savu talantu, pārzīmējot ierakstu albumu vāciņus desmitkārtīgā palielinājumā, viņš pamēģina strādāt kā brīvmākslinieks, tomēr viņa centieni cieš sakāvi, un, trūkuma mākts, viņš pieņem lēmumu atgriezties, gan šauboties, vai tas ir darbs, ko viņš īstenībā vēlas darīt... īsāk sakot, nav viņam viegli. Un tad gaišā dienas laikā parka vidū viņu noskūpsta meitene uz skrituļslidām. Noskūpsta un - izgaist. Ak... arī šis jauneklis nenojauš, ka mūzas - tas ir nopietni. Tomēr no šī brīža viņi ir saistīti. Mākslinieks, kurš visiem spēkiem cenšas uzmeklēt trako meiteni, klarnetists, kuru viņš satiek pludmalē, un pati (tā pati!) mūza, kas šoreiz ir sūtīta, lai palīdzētu klarnetistam atkal atvērt mūzikas klubu. Dažādi cilvēki, viena mūza... Vai tur var sanākt kas vairāk par lielu jucekli? Izrādās - var gan. Mūsdienu pasaka. Olīvija Ņūtone-Džona, Džīns Kellijs un Maikls Beks galvenajās lomās. Mūzika, kuru ir dzirdējis - kaut pa radio - katrs no mums.. īpaši laimīgi šajā sakarībā ir tie, kam patīk Electric Light Orchestra. Starp rindiņām lasi - fantāzija. Rokenrols. Īsta draudzība.
Xanadu. Vieta, ko radīja ticība sapnim. Jā, tā nu jūs ar vienas balss pārsvaru sabalsojāt.
Tad nu ķeros klāt stāstam par Xanadu! Bilžu stāstu lapā parādījusies jauna slaidrāde - lai tiem, kam patīk bildes skatīt kopā ar mūziku, būtu ko palūkot... :)
|
Jā, tieši tā, kā Calogero dziesmā - no šejienes es jums rakstu.
Paldies, ka apciemoji! Ja esi te pabijis jau agrāk, tad zini, ka šis saits ir piedzīvojis gan labus, gan ne tik labus laikus (piemēram, 2010./2011. gadu mijā serverplatformas problēmu dēļ saits zaudēja vairākas lapas, ieskaitot ilgi un rūpīgi rakstīto blogu...), iespējams, tieši grūtību dēļ pašreizējais saita variants ir tāds, kādu Tu to redzi. Ērts un nepārblīvēts ar informāciju - to atstāju pagātnei un šī saita priekštecim uz Yolas serveriem (starp citu, ja gribi sev izveidot saitu par velti, rekomendēju tieši Yolu!) Te vari palūkot, kas no tā palicis. Katrā ziņā šajā saitā Tu vari pavadīt kādu laiciņu kopā ar lietām, kas man patīk un ir tuvas. Ir pāris vaļasprieki, kas te nav iekļauti, bet, ja Tev ir vēlēšanās iepazīties arī ar tiem, aicinu apciemot manu Haiku blogu. Par autori:
Puķubērns pēc dabas un aicinājuma.
Arhīvs
January 2016
Tēmas
All
|