Dzīvoja reiz puisis. Puisis, kurš spēlēja klarneti. Labi spēlēja. Jo - viņam bija sava Mūza. Meitene, kas dziedāja viņa orķestra pavadījumā. Un vēl viņam bija savs klubiņš. Mazs un mājīgs. Sirdspriekam. Viss bija jauki līdz brīdim, kad pēkšņi Mūza viņu atstāja. Ne jau tāpēc, ka viņai bija apnicis, vai viņa bija atradusi citu nodarbošanos. Nē. Vienkārši viņai bija laiks doties iedvesmot citus, bet mūsu varonis saskuma un iegrima ikdienas biznesa lietās. Nebija vairs ne klarnetes, ne kluba. Jo nebija prieka - tas bija aizgājis kopā ar Mūzu. Viņš nezināja, ka viņa ir ĪSTA mūza. Pavisam īsta - no debesīm. Atsūtīta, tā teikt, darba komandējumā. Maza atkāpe. Ko mēs zinām par mūzām? Nu jā. Deviņas Zeva meitas, kuru uzdevums ir iedvesmot cilvēkus lieliem darbiem. Katram mākslas žanram sava. Un nu atpakaļ pie stāsta. Bet jau tuvāk mūsdienām. Astoņdesmitie. Cits puisis. Mākslinieks. Atstājis sava darba devēja, kādas Ņujorkas ierakstu studijas bosa, kantori, kur gadiem ilgi izšķiedis savu talantu, pārzīmējot ierakstu albumu vāciņus desmitkārtīgā palielinājumā, viņš pamēģina strādāt kā brīvmākslinieks, tomēr viņa centieni cieš sakāvi, un, trūkuma mākts, viņš pieņem lēmumu atgriezties, gan šauboties, vai tas ir darbs, ko viņš īstenībā vēlas darīt... īsāk sakot, nav viņam viegli. Un tad gaišā dienas laikā parka vidū viņu noskūpsta meitene uz skrituļslidām. Noskūpsta un - izgaist. Ak... arī šis jauneklis nenojauš, ka mūzas - tas ir nopietni. Tomēr no šī brīža viņi ir saistīti. Mākslinieks, kurš visiem spēkiem cenšas uzmeklēt trako meiteni, klarnetists, kuru viņš satiek pludmalē, un pati (tā pati!) mūza, kas šoreiz ir sūtīta, lai palīdzētu klarnetistam atkal atvērt mūzikas klubu. Dažādi cilvēki, viena mūza... Vai tur var sanākt kas vairāk par lielu jucekli? Izrādās - var gan. Mūsdienu pasaka. Olīvija Ņūtone-Džona, Džīns Kellijs un Maikls Beks galvenajās lomās. Mūzika, kuru ir dzirdējis - kaut pa radio - katrs no mums.. īpaši laimīgi šajā sakarībā ir tie, kam patīk Electric Light Orchestra. Starp rindiņām lasi - fantāzija. Rokenrols. Īsta draudzība.
Xanadu. Vieta, ko radīja ticība sapnim.
0 Comments
Jā, tā nu jūs ar vienas balss pārsvaru sabalsojāt.
Tad nu ķeros klāt stāstam par Xanadu! Mēs visi zinām, par ko ir šis stāsts. Daži no mums, ļoti iespējams, spēj citēt pat vairāk par klasisko Būt vai nebūt - tāds ir jautājums frāzi. Oriģinālā šī luga ilgst četras stundas. Un tagad uz trīs aizveram grāmatu un sākam no jauna. Viens, divi... Ir mūsdienas. Amerikas kompānijai ar nosaukumu Denmark Corporation nemaz neiet labi. Tās boss ir miris (savādi, bet fakts), un viņa brālēns Klaudijs steidzamības kārtā uzņemas viņa pienākumus. Arī mīlas jomā. Visapkārt mirdz un zaigo 2000.gada Ņujorka. Kaut kur tās epicentrā topošais kino režisors Hamlets cenšas atgūties pēc tēva nāves un vienlaikus atrast savu vietu kino industrijā, veidojot īsfilmas par to, ko saskata viņa acis... nē, drīzāk, sirds. Viņa draudzene fotogrāfe Ofēlija ir gatava dalīties ne tikai pārdomās par pareizo ekspozīcijas ilgumu, bet arī par daudz ko vairāk, tomēr dzimtu nesaprašanās, kā jau skaistāko mīlas stāstu vēsturē parasts, ir arguments. Viņš ir gatavs atmaskot sava tēva slepkavu. Un viņam tas izdodas - par spīti draugu nodevībai. Šeit viss bez pārsteigumiem. Un tad Ofēlijas vairs nav, Rozenkrancs un Gildenšterns arī ir miruši. Un skaidrs, kāpēc. Viņš ir palicis viens ar savu izmisumu. Būt vai nebūt... šo jautājumu aktualizē pat faksa aparāts. Protams, ir arī duelis un inde, bet ne gluži tā, kā varētu gaidīt. Man patīk Šekspīrs. Kopš skolas laikiem, ja kas. Ar interesi un kritisku aci esmu vērojusi dažādu režisoru pieeju šim stāstam, un patiešām nespēju izskaidrot, kāpēc šī drosmīgā Maikla Almereidas versija man ir tik ļoti pieņemama. Ja tomēr jāsaņemas un jānoformulē domas, tad, visticamāk, tas ir Šekspīra fenomens, kas paceļ jebkuru vēstījumu pāri laikam un telpai, un prasmīga režisora rokās pārvēršas par varenu resursu, lidlauku atvērtai dvēselei un kritiskam prātam. Almereidam un viņa aktieriem tas ir izdevies. Stāsts stāstā, filma filmā. Šekspīra gars ir dzīvs arī starp datoriem, biroja tehniku, novērošanas kamerām, limuzīniem, videonomām, krogiem un publiskajām veļas mazgātavām. Filmas varoņi runā tikai un vienīgi oriģinālo lugas tekstu, un brīžam tas ir tik satraucoši atbilstošs mūsdienām... Ītans Hauks, Džūlija Stailza, Kails Maklahlans, Sems Šepards, Daiena Venora, Bils Mjurejs, Stīvs Zāns, Džefrijs Raits.. un kaut kur pa vidu viņiem - arī mēs ar tevi. Ņujorka... skatiens augšup... vai Tu tur esi? Būt vai nebūt... tur vai šeit? Ja skatīsies šo filmu, iesaku pievērst uzmanību detaļām - tur ir daudz dažādu kinematogrāfisku smalkumu, ko režisors ir paslēpis savā spēlītē ar skatītāju... Nu lūk, te nu ir iespēja Tev bilst savu vārdu! Pirmajai aptaujai izvēlējos 80-to gadu muzikālās filmas. Gan jau esi dzirdējis par ikvienu no tām, bet, ja pa galvu lidinās jautājums "par ko tad tur īsti bija?", varu piedāvāt palīdzēt atcerēties! Tātad - nākamais (sorry, aiznākamais, jo pašlaik lēnā garā darbojos gar Hamletu ar Ītanu Hauku titullomā, un, visticamāk, brīvdienās jau varēsi par to lasīt!) stāstiņš atkarīgs no tā, kas te tiks sabalsots... Pirmkārt, man prieks, ka jums patika mana pirmā "recenzija" šī saita ietvaros, paldies par atzinīgiem vārdiem (un - nē, es neesmu saistīta ar žurnālistiku, ja nu vienīgi uz to kaut kādā veidā var attiecināt manus blogus un šo saitu.. ). Labākais kompliments - "hei, kur var dabūt noskatīties to Grease 2"? (atbilde - meklējiet videonomās)! :)
No šīs lapas viesiem esmu uzklausījusi vairākus ierosinājumus nākamajiem "apskatiem": kāds labprāt palasītu kaut ko vēl par 80-to gadu muzikālajām filmām, piemēram, Grease (Breolīns), Dirty Dancing (Netīrās dejas), vai Xanadu, cits vaicā pēc kaut kā dramatiskāka... Šīs recenzijas patiesībā ir tikai dalīšanās ar iespaidiem par kaut ko nule skatītu/klausītu/lasītu, pretēji visiem žurnālistikas kritērijiem, kas paredz apskatīt svaigi izdotus darbus, tās apskata galvenokārt lietas, ar ko esmu sevi priecējusi brīvajā laikā, un bieži vien tas ir pilnīgs Vintage, bez agresijas un (parasti) asinsizliešanas... Nu, iedomājieties: piektdienas vakars... atgriežos no darba, ieeju smaržīgā vannā, un tad.. uzlieku, piemēram, šausmeni.. Nu NEBŪS tā, ij negaidiet! :D Bet būs romantiskas komēdijas, mūzikli, multenes, dokumentālās un pasaku filmas... Grāmatas par dabu, vēsturi, dzīvniekiem, personībām, dzeja... Nu, tā apmēram. Hmm, laikam jāizdomā, kā šeit ielikt kaut kādu aptaujas formu, un jāļauj izvēlēties jums! :) Viņš - klases jauniņais. Kautrīgs, neinteresants teicamnieks, pie tam vēl ārzemnieks. Viņa - skolas elites pirmā lēdija, kam ir viss, izņemot sapņu princi pieguļošā ādas jakā uz strauja motocikla. Protams, viņiem nekas nespīd. To zin viņi abi. Un abus ierobežo Spēles Noteikumi. Tomēr... Viņš viņu iemīlēs no pirmā acu skatiena. Viņa viņu iemīlēs... divreiz. Skūpsts saulrietā. Smiekli hamburgeru ēstuvē. Nāvējošs lēciens tumsā. Kad liekas - viss beidzies, viss tikai sākas! Grease 2. Viena no 80-to gadu jaukākajām muzikālajām filmām.Varbūt abi galveno lomu aktieri nav nekādi dižie vokālisti, tomēr viņu sniegums lielā mērā pārsniedz to gadu muzikālā sortimenta vidusmēru, izpildījums aizrauj ar patiesumu, savukārt tēlojums - ar izjustu atdevi un neviltotību. Kā nekā - vienas no pirmajām abu kino lomām. Viņa - Mišela Pfeifere. Viņš - Maksvels Koulfīlds. Viņiem līdzās arī citi vairāk vai mazāk pieredzējuši aktieri - Adrians Zmeds, Lorna Lufta, Pīters Frešette, Leifs Grīns un citi. Viņš diez vai jebkad iegravēs viņas vārdu skolas solā... Viņai to nemaz arī nevajag. Viņus vienmēr vienos kaut kas vairāk. Šī filma patiesībā ir par Sapni un Motivāciju.
Kad iedomājos, cik bieži mums nav ne viena, ne otra, gribas atgriezties tajos smeldzīgi patiesajos astoņdesmitajos... Atsāku stāstīt par lietām, kas mani kaut kādā veidā uzrunājušas. Mūziku, filmām, grāmatām...
Domāju, ka jāsāk ar nesenāko. Muzikālās filmas Grease un Grease 2 atceros vēl no saviem vidusskolas laikiem, bet tagad, kad ir iespēja tās video formātā skatīt atkal un atkal, skatu tās ar pieauguša cilvēka acīm un pamanu daudz ko, kas iepriekš palicis nepamanīts (vai politkorekti pareizo tulkojumu citādāk interpretēts). Tad nu sākšu ar Grease 2, kas - atzīstos - man ir daudz tuvāka par tās priekšteci. OK, Travolta un Ņūtone-Džona ir zvaigznes, negrasos to apstrīdēt, bet viņos ir grūti saskatīt vidusskolniekus, par kuru gaitām ir stāstīts abās filmās. Savukārt Pfeifere ar Koulfīdu kā iesācēji visā tajā iederas daudz dabiskāk. Režisoram nevajag neko pierādīt man kā skatītājai,viņa galvenais uzdevums ir mani izklaidēt, un Grease 2 to paveic izcili. Tātad - nākamais bloga ieraksts būs veltīts Grease 2! |
Jā, tieši tā, kā Calogero dziesmā - no šejienes es jums rakstu.
Paldies, ka apciemoji! Ja esi te pabijis jau agrāk, tad zini, ka šis saits ir piedzīvojis gan labus, gan ne tik labus laikus (piemēram, 2010./2011. gadu mijā serverplatformas problēmu dēļ saits zaudēja vairākas lapas, ieskaitot ilgi un rūpīgi rakstīto blogu...), iespējams, tieši grūtību dēļ pašreizējais saita variants ir tāds, kādu Tu to redzi. Ērts un nepārblīvēts ar informāciju - to atstāju pagātnei un šī saita priekštecim uz Yolas serveriem (starp citu, ja gribi sev izveidot saitu par velti, rekomendēju tieši Yolu!) Te vari palūkot, kas no tā palicis. Katrā ziņā šajā saitā Tu vari pavadīt kādu laiciņu kopā ar lietām, kas man patīk un ir tuvas. Ir pāris vaļasprieki, kas te nav iekļauti, bet, ja Tev ir vēlēšanās iepazīties arī ar tiem, aicinu apciemot manu Haiku blogu. Par autori:
Puķubērns pēc dabas un aicinājuma.
Arhīvs
January 2016
Tēmas
All
|